"Vienīgajam, Mīlestības, Harmonijas un Skaistuma pilnībai... Towards the One, the Perfection of Love, Towards the One, the perfection of Love, Harmony and Beauty... " — tā sākas Semjuela Luisa uzruna dejotājiem. Cilvēki nostājas aplī, sadodas rokās un izrunā šos vārdus savā dzimtajā valodā. Un tad sākas kustības, balss un ritma mistiska vienotība. Mēs nostājamies aplī, sadodamies rokās un speram soli nākotnē... pagātnē... mūžībā...

Deju ritmā ķermenis top aizvien paklausīgāks un lokanāks. Un tad kādā acumirklī izzūd atšķirība starp kustību un skaņu, starp iekšējās un ārējās telpas sajūtām, starp sevi un pārējiem dejotājiem aplī. Rodas vārdos grūti izteicama vienotības sajūta ar visu un visiem. Un tu gremdējies meditatīvas dejas jaunajā realitātē.

 

Tā gadās ne katru reizi un ne ar katru šo deju dalībnieku. Tomēr - ja reiz ar cilvēku tas ir noticis, tad viņš nāks atkal un atkal. Un katru reizi atklās sevī kādu jaunu balss, ķermeņa, apziņas īpašību, bet rezultātā - arī Dievu - neatkarīgi no viņa ticības vai nacionalitātes. Laikam tieši šis apstāklis dejām piesaista tos, kuri nolēmuši doties uz Templi.

​

Mēs dejojām netālu no Stounhendžas

Vārds miers Visuma Miera Dejās apzīmē ne tik daudz ārējo pasauli kā pretstatu karam, cik iekšējo – dvēseles mieru, līdzsvaru un mieru mūsu sirdī. Un Visums, Universālā Pasaule piedāvā ārējās un iekšējās pasaules harmoniju. Šo deju autors un radītājs Semjuels Luiss bija pārliecināts, ka tieši cilvēku iekšējās pasaules klātbūtne, jūtu iekšējā harmonija var harmonizēt ārpasauli un ikdienas steigu.

 

Katru pavasari Anglijā notiek lielā deju nometne Peace Through the Arts. Vairāki simti cilvēku (pagājušajā gadā mūsu bija vairāk nekā četrsimt) ierodas šeit no visas pasaules, lai divas nedēļas dejotu Visuma Miera Dejas. Viņi dzīvo teltīs, iztiek ar veģetāru ēdienu un dejo un dzied lielās nojumēs vai zem klajas debess. Šeit iespējams sastapt visu profesiju pārstāvjus - mūziķus, aktierus, māksliniekus, sociālos darbiniekus, grāmatvežus, psihologus, žurnālistus, rakstniekus, mājsaimnieces, uzņēmējus, dziedniekus, skolotājus...

Pirmajās pāris dienās viņos vēl ir jaušamas civilizācijas iezīmes - patība, nogurums, apdzisis skatiens, saistītas kustības. Bet, lūk, nometne ir atklāta. Katru dienu no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā cilvēki var dejot, var nodoties astroloģijai, harmoniskai dziedāšanai, var mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu, var izzināt skolotāju dzīvesstāstus, var apmeklēt masāžas vai kristaloterapijas seansus. Un drīz cilvēkos ir pazudis viss bezpersoniskais - atvērušās acis, atvērušās sirdis.

Viss sākās 60. gados, kad amerikānis Semjuels Luiss, kurš visu mūžu meklēja metodi, kā apvienot vienā praktiskā darbībā visas reliģijas un garīgas mācības, meditējot piedzīvoja redzējumu, kas vēlāk ieguva nosaukumu Miers caur mākslu – Peace Through the Arts. Šis nosaukums asociējās arī ar krievu mākslinieka un garīgā skolotāja Nikolaja Rēriha vārdu, kurš 40. gados citā kontinentā deklarēja ideju Miers caur kultūru. Šajā pasaulē viss patiesi ir vienots!

 

Meditācijā Semjuelam Luisam atklājās deja, kuras laikā cilvēki kustējās pa apli daudzkārt atkārtojot Dieva vārdu. Tad sekoja citas dejas, līdz iznāca pirmais krājums ar nosaukumu Dances of Universal Peace. Nostāsti liecina, ka pašam Luisam nav bijis muzikālās dzirdes un viņš nepratis dziedāt. Organizēdams pirmās dejas, Semjuels Luiss norunāja melodiju ritmiskā rečitatīvā. To pārtvēra mūziķi, dziedātāji - un dejas strauji sāka izplatīties visā pasaulē. 1988. gadā Visuma Miera Dejas tika dejotas arī Padomju Savienībā.

Stāsta, ka pirmie, kuri ar prieku šīs dejas pieņēma, bija hipiji. Šodien Miera Dejas dejo ne tikai jaunieši. Angļu deju nometnē vienā aplī vijīgi kustējās vai dedzīgi virpuļoja gan sirmgalvji, gan mātes ar zīdaini uz rokas. Ļoti daudz bija bērnu un pusaudžu, kuriem tika rīkotas atsevišķas nodarbības, spēles un ekskursijas.

Mēs dzīvojām Dorčesteras grāfistē - netālu no slavenās Stounhendžas. Gandrīz visu laiku, kad atradāmies nometnē, pūta fantastiskas vēja brāzmas, gāza lietus un debesīs iezaigojās un dzisa dubulta varavīksne. Gaiss smaržoja pēc okeāna un vēl pēc kaut kā, kas rosināja iztēloties angļu spokus, burvjus, brīnumdarus un domāt par Anglijas indoeiropeisko misticismu...

​

Vienradži vēl ir sastopami

 

Vienradzis ir mistiska būtne, kas dzīvo divās pasaulēs: redzamajā un neredzamajā. Tā ir fantastiski jūtīga un brīnišķīga būtne, kura necieš steigu, disharmoniju, troksni un rupjību. Leģendas vēsta, ka reiz vienradži esot dzīvojuši starp cilvēkiem un ganījušies Anglijas pakalnos. Tad pēkšņi tie visi aizgājuši okeānā, un cilvēki tos nekad vairs nav redzējuši. Tiesa, dažreiz, ļoti reti, viņi vietām parādoties, un īpaši jūtīgi cilvēki varot sajust viņu klātbūtni vai pat ieraudzīt. Taču vienradži atnākot vienīgi tad, kad jūtot mīlestību, harmoniju un skaistumu.

Vienai no angļu deju nometnēm dots vārds Unicom jeb Vienradzis. Tās organizators, mūziķis un deju skolotājs ir Džeimss. 90. gadu sākumā liktenis (bet varbūt tas bija Vienradzis?) atveda Džeimsu uz Rīgu, kur viņš satika domubiedrus un kopīgiem spēkiem nolēma organizēt Latvijā starptautisku nometni Vienradzis. Tā jau piecus gadus Rīgas tuvumā vasaras vidū satiekas Latvijas, Lietuvas. Igaunijas un Krievijas dejotāji. Divas nedēļas tiek pavadītas dabā, dejā, slavinot Dievu...

Šogad Vienradzis jau sesto reizi ieradīsies Latvijā.

​

 

Dejojošās tūkstošgades

Visā pasaulē vairāki desmiti sertificētu un vēl vairāk nesertificētu skolotāju vada Visuma Miera Deju vakarus.

Jau izsenis ir zināma ritma maģiskā ietekme uz cilvēku. Dzīvē viss saistīts ar noteiktiem ritmiem, jo arī pati dzīve ir ritms. Deja ir šo ritmu uzskatāmākā izpausme. Indieši uzskata deju par mūzikas trešo aspektu. Otrais aspekts - mūzikas instrumenta spēle, pirmais - dziedāšana. Ar šo trīs aspektu palīdzību var sasniegt garīgumu daudz ātrāk nekā ar jebkurām citām metodēm. Viss uzskaitītais ietilpst Visuma Miera Dejās.

 

Pirmajā brīdī tās šķiet ļoti vienkāršas, pat primitīvas: jebkurš var nostāties apļa vidū un mēģināt deju vadīt. Taču ir jāpaiet gadu gadiem, lai tāds drosminieks kļūtu par īstu vadītāju un. vēl jo vairāk, skolotāju. Tā ir gan māksla, gan atbildība. Cilvēks apļa centrā kļūst par starpnieku starp redzamo un neredzamo pasauli, starp cilvēka apziņu un zemapziņu. Kā saka Džeimss, viņš nezin labāku garīgo praksi par šīm dejām, kas vienlaicīgi attīstītu cilvēka fizisko, emocionālo, mentālo ķermeni.

.